Prologs Jaunā gada apņemšanās sarakstam

Čau šajā pārdomu pilnajā laikā :)

Es nemaz nezinu, vai Tu vēl ieskaties šajā sadaļā, jo tik bezkaunīgi ilgi neko neesmu rakstījusi. Klusi tomēr ceru, ka neesi atmetis cerības un reiz pa reizei ielūkojies, lai tieši tagad priekā pasmaidītu- yess, viņa vēl dzīva un kaut ko raksta :))

Toties- jo mierīgāk elektroniskajā datu pasaulē, jo vētraināk reālajā dzīvē! Kas tik pa šo laiku nav noticis- dārziņi, pārvākšanās, suņa pieklīšana, dažādi darbi un nedarbi, pasākumi, rokdarbi un aktivitātes- dzīve mutuļo. Tomēr.. ja jau esmu atkal šeit, kaut kā tomēr tajā mutulī pietrūka, vai ne?

Atzīšos, kritu kārdinājumā un izkusu redzot kādu darba piedāvājumu, kas saistījās ar tekstu izveidi. Darbu nesaņēmu, varbūt pat nemaz tik ļoti negribēju. Toties kaut kas manī ietrīcējās, atkal domās izjūtot, kā pirksti slīd pār taustiņiem. Feini bez gala. Un te nu es esmu- sastādot pati savus dvēseles tekstus un tas ir pat vēl feināk.

Es neesmu profesionāla blogere vai rakstītāja un ar apbrīnu un interesi lasu to cilvēku darbus, kuri raksta par sevi un apkārt notiekošo tik atklāti un patiesi. Bieži raudu un smejos skaļā balsī līdzi. Pārdzīvoju un izdzīvoju. Izbaudu. Un nodomāju- es arī tā gribētu! Bet zini, kas bieži vien notiek? Sākot pierakstīt savas domas, sāku analizēt ko kurš par to teiktu, vai es kādu neaizvainošu, vai kādreiz teiktais nepagriezīsies pret mani un neatspēlēsies tieši tajā brīdī, kad vismazāk to gaidīšu? Prātačskarēšanās vienā vārdā sakot.

Un te nonāku pie vēl lielākas domas- par dzīvi kā tādu. Es esmu no tiem, kuri ārprātā daudz analizē un domā. Kā tas izskatās no malas un tamlīdzīgas blēņas. Kādēļ blēņas? Jo būsim atklāti- lielākoties par to ko mēs darām un uz ko ieciklējas mūsu uzmanība- citiem par to ir viena alga. Ok, paklačos kādu reizi garlaicīgā burziņā un aizmirsīs. Bet Tu (vai pareizāk sakot- es :) ), turpināsi par to domāt visu laiku un tā arī nekur tālāk netiksi par domām par to, ko par to padomāja citi.

Tikpat aizrautīgi kā blogus, lasu arī biogrāfijas. Stīvs Džobss, Kristaps Porziņģis, Īvs Senlorāns, Barbara Streizande, Svetlana Kerimova, Džims Kerijs, Opra Vinfrija- tie ir tikai daži unikāli cilvēki, kuri ir mainījuši vēsturi un paveikuši kaut ko ekstraordināru. Un zini, kas viņus visus vieno? Absolūti citāds skatījums uz pastāvošo kārtību, iešana pret to un uzticēšanās savai sirdsbalsij. Kādā brīdī- kļūšana par melno avi un to, kurš ir ļoti neērts sabiedrībai. Bet paskaties, kur šie cilvēki ir šobrīd un cik daudzi vēlas viņiem līdzināties!

Interesanti ir tas, ka skolās mūs māca teorijas, kurām jāseko, likumus, kuru ietvaros ir jāiekļaujas, lai kaut ko sasniegtu. Modeļus un karkasus, pēc kā parauga jāstrādā un arī jādzīvo. Tomēr dzīvē kaut ko sasniedz tieši tie, kuri izraujas no šīs sistēmas un rīkojas bieži vien pilnīgi pretēji. Un pēc tam viņi iet uz skolām un māca, lai gan bieži vien no skolām ir "izlidojuši" par nepaklausību :)

Tas viss bija ievads novēlējumam sev un arī Tev Vecgada priekšvakarā. Lai mums ir viedums uzklausīt to, ko saka mūsu sirdsbalss. Lai mums ir spēks atvairīt to, kas nav mūsu un kam mēs nemaz negribam sekot un ko darīt. Un lai mums ir drosme un gudrība darīt tā, kā paši vēlamies. Arī tad, ja tas ir tikai šobrīd un pēc nedēļas domāsim ko citu. Ļaut sev būt, pieņemt to un izbaudīt.

Lai top :)

Dziļie jautājumi

Grāmata "Būda" pie manis nāca neticami lēni. Atceros laiku, kad par to runāja teju visi. Taču vieda ir patiesība- kas lēni nāk, tas labi nāk.

Lasās lēni. Pat pārsteidzoši lēni, jo es sevi pieskaitu pie tiem, kuri grāmatas negausīgi "apēd". Ar katru nodaļu rodas aizvien vairāk jautājumu un reizē arī atbilžu pašai sev.

Viens no tiem- kurā mirklī es pazaudēju spēju priecāties? Un baudīt? Un sapņot? Es pati esmu uzcēlusi tik daudz žogu, rāmju un noteikumu, ka tajā visā nemaz nav palicis vietas dzīvot tā no sirds un kaifīgi. Ko tas padomās, ko šitas? Vai mana rīcība atbilst kaut kādiem nosacījumiem (kādiem gan?)? Un galu galā- ko es gūšu no tā, ko šobrīd daru- vienalga, vai tā būtu tikšanās, darījums, mājas sakārtošana, sava "dārgā" laika "ziedošana" kaut kam. Tajā visā kaut kā ir piemirsies.. dzīvot.

Esmu tikusi līdz nodaļai, kurā Makenzijs kopā ar Jēzu lūkojas zvaigznēs. Vienkārši tāpat. Klusumā un bezgalīgā dievīgā un debešķīgā skaistumā. Un asaras birst pār vaigiem, jo es neatceros, kad tā pēdējo reizi ir bijis man pašai. Nu vismaz bez duča citu domu, no sērijas- tie putekļi no viesistabas plaukta gan vienreiz būtu jānoslauka. Vai arī- cikos man rīt jāceļas lai visu paspētu. Skumīgi. Un fantastiski reizē- es esmu noķērusi šo mirkli un šo sajūtu, tātad es to varu mainīt.

Man bija dievīga* (tieši tā, ar sajūtu, ka tam tā bija jābūt) saruna ar draudzeni, kuras laikā nolēmām, ka ne tikai pret cilvēkiem, viņus sastopot, jāizturas kā pret baltu lapu (t.i.- viņš vēl neko šodien nav paspējis "sačakarēt" attiecībā pret mani un veco "čakaru" šodien esmu jau izdzēsusi no savas atmiņas), bet arī pret sevi. Nu un ka izspļāvi ko turbo neveiklu, vai nosarki, vai nokriti uz līdzenas vietas stilīgākās kompānijas priekšā? Piecēlies, sapurināji spalviņas un kā balta smuka lapa ej tālāk, pretim tiešām skaistiem un brīnumainiem ceļojumiem.

Mēs par maz sevi mīlam. Un par maz ļaujamies brīnumiem. Par ātri izaugam un "nomočījam" bērnišķību sevī. 

Lai daudz, daudz bezgalīgi skaistas mīlestības sākumā pret sevi, tad visiem apkārtējiem! Lai daudz neticami skaistu brīžu, lai dūša būt bērnišķīgam- nedomāt un nemaz nezināt, kas tie tādi stereotipi un nosacījumi ir. Lai dūša būt sev- tieši tādam kapitāli superīgam cilvēkam, kāds bērnībā vēlējies kļūt, kad izaugsi liels. Un, ja vēl neesi tāds, tad neskumsti- Tu vēl neesi izaudzis un Tev ir visas iespējas par tādu kļūt :)

Es

* lasot "Būdu" aizdomājos par savām attiecībām ar Dievu. Jau ilgi man Viņš ir Dieviņš- tieši tāds, varens, bet mīļš. Reiz saņēmu aizrādījumu, ka tas ir necienīgi. Aizvēros un nesaucu Viņu nekā. Vēl atceros, ka meitenīte būdama nereti teicu "dievīgi" un "debešķīgi". Un atkal kādam tas likās teju zaimojoši. Vārds izdzēsts. 
Bet tagad es zinu, ka katram Viņš ir tāds, kāds ir. Un viss. Citam- Tas Kungs, vēl kādam- Dievs, citam- Buda. Man- Dieviņš. Un vēl es zinu, ka turpmāk atkal lietošu ""dievīgs" un "debešķīgs". Jo es domāju, ka dievīgs ir kas tāds, kas ir brīnumains, iederīgs, ar Dieviņa klātbūtni. Un vēl es domāju, ka jāpārstāj domāt, ko citu domā, ka es domāju :) 

Par sajūtām

Pēdējās nedēļas laikā man ir bijušas vairākas sarunas par sajūtām. Visiem šiem cilvēkiem ir vairākas kopīgas iezīmes- diskomforts, dzīves jēgas meklējumi, satraukums un apnikums darbā, motivācijas trūkums, reta vai sen neizjusta laimes sajūta. Un jautājumi ir tikai divi. Vai tas ir normāli un ko man darīt. Uz pirmo varu atbildēt uzreiz- Jā! Es tam esmu gājusi cauri un vēl aizvien reizēm atgriežos pie šīm trauksmainajām sajūtām (un tas ir labi!). Un otrs- strādāt ar sevi! Kā? To zini un atbildēt vari tikai Tu pati.

Šis ir ļoti interesants laiks. Tieši šo frāzi Tu visdrīzāk jau esi lasījusi reizes 50 dažādos žurnālos, grāmatās un dzirdējusi cilvēkus mētājamies ar šo teikumu pa labi un pa kreisi J Taču tā tiešām ir. Interesantais laiks ir tas, ko mēdz dēvēt par Kavantu pāreju, Ūdensvīra laikmetu un vēl visādi citādi. Ļoti vienkāršojot- laiks, kad spēcīgi un ātri mainās enerģijas. Dzīve mutuļo un kūsā un patiešām- laiks skrien ātrāk. Arī fiziski, ne tikai sajūtās, par ko runā arī fiziķi. Vai tas ir slikti? Nebūt ne. Tas ir citādāk. Tas, kādēļ jūtamies slikti ir tāpēc, ka vēl aizvien visu gribam kontrolēt ar prātu. Bet nesanāk. Tāpēc mums ir diskomforts, sajūta, ka zaudējam vadību pār savu dzīvi. Vienīgais kā varam sev palīdzēt- atlaist prāta grožus pavisam un ļauties J Atvērt sirdi un no jauna iemācīties mīlēt ne tikai apkārtējos, bet arī sevi.

Ir noņemts „vāciņš” un teju katrs (kurš ļaujas) sāk izjust izmaiņas pats sevī. Kāds var atklāt dziednieciskas spējas, cits- jaunus talantus un aizraušanās. Sākt saskatīt sakarības notikumos, redzēt viedus sapņus u.c. Parādās jautājumi par dzīves jēgu un savas dzīves virsuzdevumu, kā arī biežāk aizdomājamies par neredzamajām lietām un to, kas ir aiz ikdienas rutīnas”. Kā dzied Prāta Vētra- tur kaut kam ir jābūt J Bet doma skaidra- kaut kas notiek, kaut kas mutuļo un mainās. Un sākumā ir ļoti, ļoti grūti, jo šķiet- kur es tāds dīvains starp dīvainajiem gadījies. Man sākumā bija ļoti grūti. Aiz katras frāzes teicu- ai, neņem mani galvā, man kaut kāds sviests darās. Muļķības! Viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek un tādas sajūtas ir ļoti normālas. Saudzīgi aprunājies ar tuvākajiem un tici man- arī Tavā paziņu un draugu lokā atradīsies kāds, kurš jūtas tieši tāpat J

Ceru, ka nesaviebies šausmās un šis viss neliekas pārāk no realitātes atrauti J Ja tomēr- arī tas ir ok! Mums katram ir jānonāk pie savām atziņām. Nav vienas un pilnīgas taisnības, nekad. Jo pat krāsas mēs uztveram citādi un katrs pa savam un ir pilnīgi absurdi strīdēties, kura ir īstā. Jo- katram taču sava un visīstākā.

Bet ko tad darīt, lai justos labāk, lai sāktu ķert un izmantot tos šī brīža labumus? Mans ieteikums būs vienkāršs un reizē tik nereāls- ērti apsēsties un sajusties ļoti labi- kādam vajadzēs vīraku, kādam- atvērtu logu, citam dīvānā, citam meža malā- tieši tur, kur Tu jūties labi. Un pavaicāt sev- ko es patiešām vēlos? Kas ir tas, kas dara mani laimīgu? Ko es varu labot/ mainīt, lai šobrīd justos vēl labāk? Elpo, ļaujies, esi mīļa pret sevi un nepārtrauc pati sevi. Lai domas virpuļo kā trakas, tikai necenties tās noķert. Kad lielais domu putenis būs rimis, Tu tās ieraudzīsi- savas atbildes.

Izklausās labi, taču diezgan grūti paveicams, vai ne? Bet tieši tur slēpjas tas viss, ko meklējam. Darbā ar sevi. Jāatzīst, ka arī es esmu tas cilvēks, kurš vēlas, lai man pasaka- ej tur, dari to, un tad Tev noteikti veiksies. Arī es meklēju gatavas atbildes un receptes. Es meklēju drošību un īsto Skolotāju. Taču, ak, Tavu brīnumu- es esmu viss, ko pati meklēju J un visi tie gudrie cilvēki, visas terapijas un lekcijas, grāmatas- ir tikai instrumenti (kā lukturīši, kartes un kompasi), lai ilgajos meklējumos galu galā atkal nonāktu uz pareizā ceļa, kurš ved uz manu pašas sirdsgudrību.

Par to, kur esmu bijusi, lasījusi, uzzinājusi- par to kādā no nākošajiem rakstiņiem.

Samīļo sevi un drošu sirdi dodies iekšā šodienā. Tici man, tā būs lieliska J

Renāte

Mīlestība pret sevi un egoisms

Sveika mīļā!

Pirmā īstā aprīļa nedēļa ir sākusies un šis rīts ir brīnumains- zilām debesīm, putnu treļļiem piepildīts un ar neizteiktu solījumu uz lūpām- šī būs viena lieliska un notikumiem bagāta nedēļa! Tieši par šādām dienām es saku- enerģija burtiski sprāgst no visām malām un gribas ne tikai to saujām smelt, remdējot ziemas laikā izveidojušos nogurumu, bet arī tik pat aktīvi dot saviem mīļajiem.

Tieši par to es šodien gribu ar Tevi parunāties. Uzsākot Laimes terapiju un ceļu pie sevis, mēs ļoti bieži apstājamies pie jautājuma- kur ir tā smalkā robeža starp mīlestību pret sevi un egoismu. Vai nav tā, ka jau no bērnu dārza mums māca- domāt par sevi un likt sevi augstāk par citiem ir nosodāmi un slikti?

Mēs katrs uz Zemes ierodamies ar savu enerģijas bagāžu- vai tas būtu čemodāns, trauks, nemateriāls objekts, bet ideja ir viena. Mēs esam šeit ar konkrētu daudzumu spēka, potenciāla, dzīvības enerģijas. Un dzīves laikā mēs to piepildām ar dažādiem jaukiem notikumiem, aktivitātēm un visu to, kas mūs iedvesmo un liek justies brīnumaini. Taču no šīs krātuves mēs arī ņemam- tas ir mūsu mazais akumulators un lādētājs. Un mēs mēdzam to iztukšot arī citu labā- kad uzņemamies svešas rūpes vai darbus, kam ir nepieciešami papildus spēki.

Ideālajā gadījumā, kad mīlam un dzirdam paši sevi, mēs piepildām savu enerģijas krūzi tik pilnu, ka līst pāri. Un visu šo pārpalikumu mēs ar mierīgu un atvērtu sirdi varam dot saviem mīļajiem. Tādā gadījumā mēs pilnīgi noteikti nekaitējam ne sev, ne otram.

Taču kas visbiežāk notiek reālajā dzīvē? Mēs izsmeļam savu trauku gandrīz tukšu, neļaujot tam piepildīties un vēl mēģinām izķeksēt kaut ko no pašas trauka apakšas, lai iedotu arī otram. Un vai zini, kas notiek? Mēs padarām otru cilvēku par zagli, kurš burtiski izzog mūsu spēku atlikumus. Mēs kļūstam piktas, īgnas, nepiepildītas. Kā Tev šķiet, vai tas, ko esam atdevuši otram ir spēcinošs un tiešām noderīgs? Visdrīzāk, ka nē. Tas ir duļķains, negatīvu emociju bagāts un bieži vien pat kaitējošs.

Bet ko darīt, ja šķiet, ka bez manis dzīve apstāsies, ģimene nomirs badā, vecāku lauku īpašums aizaugs vairāk kā Brazīlijas mūžameži un bērni noslīks netīrumu kaudzē? Apstāties un uzpildīt sevi kaut tik mazliet, lai apklust aizvainojums un parādās spēks kaut roku pacelt un loģiski padomāt. Mums, sievietēm (jā jā, arī man J ) ir tieksme domāt, ka mēs visu varam. Un mēs taču arī varam. Bet vai vajag?

Man ļoti patīk kāds teiciens- īsta mīlestība ir nevis mīlēt tā, lai bez manis nevar iztikt un kaut iet bojā, bet tā, lai otram arī bez manis ir labi. Jo no tās, kurai nav bail zaudēt, nekad neaizies. Brīnišķīgi atvieglojoša doma, vai ne?

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka vienīgais, kurš var man palīdzēt, esmu es pati. Un liels palīgs šajā dziednieciskajā procesā ir patiesība. Atzīt sev, ka man kaut kas nepatīk (pēc ilgas sevis mocīšanas es atzinu, ka man šausmīgi briesmīgi nepatīk skriet un es neredzu neko skaistu sev cilpošanā pa Rīgas centru. Man tam vajadzēja 5 gadus) un pateikt to arī otram (piemēram, ka Tev ļoti nepatīk un apgrūtina, ka vecākiem ir milzīgs dārzs ar kuru viņi netiek galā un burtiski manipulē ar Tevi). Bet mums taču tik ļoti gribas būt labām meitenēm, vai ne?! Un mēs arī esam labas- pašas labākās sev, jo citas, kura būtu vēl labāka un perfektāka mums vienkārši nav. Tādēļ atzīsties mīļajiem un pārtrauc piktoties un sūtīt viņiem negatīvas emocijas noklusējot patiesību. Jo tas, kā viņi to uztvers- apvainosies vai pieņems- jau ir viņu atbildība. Mamma ir liela meitene un tētis ir liels puika- viņi tiks galā, tici man. Jo arī viņiem Tu esi pati pati labākā.

Iespējams, tagad Tu domā- jā, bet viņi visi taču ir pieraduši, ka es visu daru. Jā, tā tiešām arī ir. Te vietā būtu salīdzinājums ar interneta pieslēgumu J mums Latvijā tas esot viens no ātrākajiem un jaudīgākajiem. Taču Tu noteikti arī esi dzirdējusi kādu no tām anekdotēm- neprecies ar cilvēku, kamēr neesi redzējusi, kā viņš uzvedas, kad pazūd vai kļūst lēnāks internets. Nu vai kaut ko līdzīgu J ideja jau ir tā pati- mēs esam pieraduši, ka šis pieslēgums mums ir super ātrs un izdevīgs un pēkšņi tas pazūd- kā? Ar kādām tiesībām? Kāpēc tā? Taču pēc brīža jau mēs esam pieraduši un dusmojamies aizvien mazāk, samierināmies un vienkārši pieņemam.

Darot visu citu vietā, Tu esi šis jaudīgais internets un ir tikai pašsaprotami, ka sākumā „patērētāji” dusmosies. Taču atceries, ka tas viss ir arī viņu labā. Tad, kad būsi uzpildījusies, enerģijas un mīlestības pilna- tad Tu atkal varēsi dot. Tikai nu jau daudz prātīgāk. Tā, lai labi būtu ne tikai kopā ar Tevi, bet arī mirkļos, kad Tevis nav klāt.

Lai mums lieliska šī nedēļa,

Renāte

Es- savas dzīves galvenā aktrise!

Nu gan vairs neviena atruna un teikums par to, ka „pavasaris drīz būs klāt un tad jau sākšu darboties un tad jau arī spēku būs vairāk” nedarbojas. Viņš ir klāt- fantastiskais, putnu čivināšanas piepildītais, ziedošais un tūliņ arī reibinoši smaržojošais pavasaris!

Dienās, kad saule spīd un šķiet, ka viss ir burtiski košām krāsām nokrāsots, spēka ir tik daudz, ka varētu spridzināt un kalnus gāzt. Taču tad atnāk kāds mākonis, uz brīdi sauli piesedz un.. klāt gan iesnas vai mazliet smeldzošs kakls, gan arī drūmums un spēku izsīkums. Ak, pavasari, kāpēc gan Tu ar mums tā rotaļājies?!

Pavasaris ir kolosāls laiks ne tikai ar to, ka līdz ar dabu mostamies arī mēs, bet kūstot sniegam atsedzas arī ziemas laikā sašmucētās ielas un ar pilnu jaudu spraucas ārā visi nesmukumi, aizturētās dusmas, neapmierinātība mūsos pašos. Tas notiek tādēļ, ka visu ziemu esam bijuši rāmi, mazkustīgi, savās pārdomās ieslīguši un tieši tagad, kad tik ļoti gribas uzsākt ko jaunu (vai nu sportot, vai sākt veselīgi ēst vai jebkā citādi mainīt savu dzīvi), ir sajūta, ka gribas visu lieko nomest no pleciem un sākt ar baltu lapu. Taču- ak, vai! Tā vietā bieži vien nāk vilšanās, motivācijas zudums un neticība saviem spēkiem. Un ko darīt, lai tiktu ar to visu galā un kopā ar smaržojošajiem ceriņiem paceltos 7 cm virs zemes un ar pilnu labsajūtu izbaudītu skaisto dzīvi?

Kā vienmēr, atgriežoties pie Laimes terapijas- ir jāsāk ar sevi J Gluži kā pārpildītu drēbju skapi ir jāizrevidē visas aizturētās negatīvās emocijas, ir jāatlaiž pāridarījumi un aizvainojumu. Ir jāatbrīvo vieta jaunajam- lai tam ir telpa, kur attīstīties un augt. Un tad, kad to būsi paveikusi, kā arī noticējusi, tā pa īstam un līdz galam, ka patiešām vari sasniegt visu iecerēto- tieši tā arī notiks J Es zinu, cik ļoti reizēm ir vajadzīgs atbalsts un iespēja palūkoties uz sevi un savām fantastiskākajām īpašībām no malas, tādēļ aicinu Tevi uz Laimes terapijas 2.nodarbību, 26.aprīļa vakarā, kurā runāsim par to:

o       Kā atbrīvoties no visām liekajām, ziemas laikā uzkrātajām emocijām

o       Kā mūsu pašu emocijas ietekmē visus mūsu ķermeņa enerģētiskos centrus (čakras)

o       Kā pieņemt mūsu mainīgās sievišķīgās (un visnotaļ lieliskās) emocijas un sadraudzēties ar tām

o       Kā sadzirdēt pašām sevi un izvirzīt savus mērķus, kurus vēlas sasniegt mūsu augstākais ES

o       Kā iedvesmoties un ar savu piemēru iedvesmot savus mīļos

Tu esi savas dzīves autore, tādēļ ir laiks kļūt par galveno aktrisi sevis pašas radītajā, brīnumskaistajā filmā J

Lai Tavs pavasaris ir tik skaists, ka ik mirkli gribas iesaukties „nu gluži kā kino!” J

Renāte

Informācija par sarunu vakaru drīzumā- www.pavasarastudija.lv

Solījums sev

Svētki beigušies un ir sajūta, ka laika pagriešana devusi mums ne tikai garākus un gaišākus vakarus, bet arī atnesusi īstu pavasari. Tas jaušams gaisā- smarža, saules pieskārieni uz ādas, tas, kā pēkšņi mainījusies apkārtne- viss liek pārslēgties uz pilnīgi jaunām sajūtām. Gribas skriet, iet, darīt, jūsmot, mīlēt un... kļūt mazlietiņ labākam, tīrākam, vieglākam un arī viedākam.

Gavēņa laiks ir garām, tomēr tam sekojošie svētki nereti ir iemesls, lai lielo attīrīšanos domās un arī fiziskajā plānā sāktu tieši tagad. Un kādēļ gan ne, jo mēs paši esam burvji un radītāji savas pasaules vidū, vai ne tā?

Pēc ciemošanās pie radiem, gribas kļūt atvērtākai, vairāk laika pavadīt kopā, ik dienas priecājoties un novērtējot, cik brīnišķīgi ir tad, ja ir ģimene. Un tas nekas, ka apkārt valda kņada, ik pa brīdim kāds saburkšķas vai kārtīgi nokaitina. Ir tik kapitāla sajūta, ka viņi visi man ir- tik dažādi, tik kolosāli, tik ļoti katrs ar saviem kukaiņiem galvā. Manējie J un šoreiz apsolu, pa īstam, ka ikdienas skrējienā, ik dienas par viņiem piedomāšu mazlietiņ vairāk. Un vienmēr atradīšu laiku tikties, sarunāties vai vismaz aizsūtīt mīļu ziņu.

Pēc mīļas apmaiņas ar tuvākiem un tālākiem draugiem apsolu sev un viņiem, ka tiksimies biežāk. Ka mācīsimies izšķirt prioritātes un reiz par visām reizēm apgūsim to, ka visus darbus nekad nepadarīsim, ka māja nekad nebūs perfekti tīra un nekad nebūs tādu ideālo apstākļu, lai tiktos. Apsolu sev, ka ļaušu sev šo fantastisko prieku- mazliet pabīdīt ikdienas darbus nost un atvērt durvis saziņai ar savējiem.

Pēc mazliet lielākas pārēšanās kā ierasts apsolu sev, pa īstam un godīgi, ka mīlēšu savu ķermeni ar katru dienu aizvien vairāk. Ka nepiekasīšos pie mazliet lielāka amortizācijas slānīša tur vai šur. Nerāšu un nezākāšu sevi. Ka būšu sev vismīļākā mamma un draudzene, nevis ļaunā pamāte. Ka lutināšu un rūpēšos par sevi, kā vispilnīgākās Dvēseles Templi. Ka būšu vesela un laimīga.

Pēc mirkļa divvientulībā ar dabu un sadzirdot koku šalkas un putnu treļļus, es apsolu sev savaldīt prātu un atvērt plašāk sirdi. Tik ļoti tādos mirkļos sajūti vienotību ar kaut ko lielu un skaistu. Tīru un spēcīgu sajūtu, ka es esmu galvenā aktrise savā dzīves filmā un tas, kas reiz nospiedis sirdi patiesībā nav manas vēlmes un manas sirds izvēlētais ceļš. Es apsolu sadzirdēt sevi ik mirkli un paturēt sirdī šī brīža putnu dziesmas, lai atkal sadzirdētu tās pašā trauksmainās pilsētas viducī.

Es apsolu sev noticēt man un justies tik labi un laimīgi kā vēl nekad J

Lai Tev fantastisks šīs brīnumainās nedēļas sākums. Pilns skaistu solījumu sev, kurus Tu vienmēr ievērosi un nekad nepievilsi. Jo tikai Tu pati esi savs Noslēpums un arī tā Atslēga J

Ar sveicieniem,

Renāte

Es- mans Noslēpums un Atslēga

Es skaidri atceros to mirkli, kad sapratu- kaut kas ir ļoti mainījies un nekad vairs nebūs tā, kā agrāk. Iekšā urdošais nemiers, pārdomas par dzīves jēgu, šaudīšanās no vienas jaunas nodarbošanās pie otras. Fiziski izjūtams diskomforts un jautājums- kas ir mans uzdevums šajā dzīvē? Vai tiešām darbs no 7.30 līdz 19.00, reizēm pat 23.00 ir viss, kas šajā dzīvē man ir paredzēts? Kur tam visam pa vidu „samenedžēt” attiecības ar mīļoto, radīt un izaudzināt mazuli un vēl tikties ar citiem cilvēkiem? Kas ir mans īstais aicinājums un kāda ir mana potenciālā jauda?

Pagāja krietns laika sprīdis pārdomās, gadi 5 ar milzum daudz literatūras, neskaitāmiem kursiem un sarunām ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Un lielu, pat izmisīgu vēlmi- lūdzu, pasakiet, kas man jādara vai vismaz- vai tas ko es daru, ir pareizi? Un tad es apjautu- visas atbildes ir manī un neviens cits izņemot mani pašu nekad nezinās un nepateiks- kas ir mana īstā sūtība, kas padarīs mani laimīgu par visiem iespējamajiem procentiem. Pēc ilgiem meklējumiem un sarunām ar sevi pašu es sapratu- mīļā, Tu esi pati savs vislielākais noslēpums un arī atslēga uz to. Viss pasaules spēks slēpjas Tevī pašā un Tev ir visas iespējas veidot savu ikdienu tieši tādu, kādu Tu pati vēlies.

Jau tad, kad tuvākie man vaicāja- nu kam dēļ Tev tās neskaitāmās grāmatas, lekcijas un sarunas?- jau tad es zināju, ka šo bagātību es uzkrāju ne tikai sev, bet arī Tev. Mans lielākais prieks un aicinājums ir dalīties ar visām tām lieliskajām atziņām, ko savā izziņas procesā esmu guvusi. Es vēlos Tevi iedvesmot iepazīt sevi un saprast, ka tikai un vienīgi Tavās rokās ir visas iespējas piepildīt savu izsapņoto dzīvi. Jo es esmu pilnīgi pārliecināta, ka mirklī, kad mēs no sirds un patiesi iepazīstam un sadzirdam paši sevi- tad visas pārējās rūpes izkūp gaisā kā nebijušas.

Ja esi gatava uzsākt savu Laimes Terapiju un kļūt pašai par savas laimīgās dzīves radītāju, aicinu Tevi un tikšanos 12. aprīlī plkst. 18:00, Pavasara Studijas telpās (sīkāka informācija www.pavasarastudija.lv)

Mēs runāsim par tādām tēmām kā:

o       Visuma likumiem ikdienā un kā tie palīdz sasniegt mūsu ieceres

o       Cik būtiski ir iemīlēt un iepazīt sevi- ko tas sniedz man un apkārtējiem?

o       Kā uzzināt- ko es patiesībā vēlos un kas mani no tā attur?

o       Radīsim atbildes uz jautājumu par to, kas ir egoisms un kas- sevis pieņemšana un mīlēšana

o       Runāsim arī par Atlikto dzīvi- par mūžīgajām atrunām un cerībām sākt justies laimīgai tad, kad... (notievēšu, iegūšu jaunu darbu, nopirkšu to īpašo kleitu..)

o       Mācīsimies, kā atļaut sev gribēt un pieņemt pašu labāko, ko dzīve mums ir paredzējusi un ir gatava sniegt

o       Kā arī runāsim par to, kā tieši ŠEIT un TAGAD sākt savu izsapņoto dzīvi J

Visas pārmaiņas mūsu dzīvēs sākas tad, kad mēs tās pieņemam un atļaujam tām ienākt mūsu dzīvēs. Tādēļ uzaicinu Tevi pieņemt un iemīlēt sevi tieši tagad, iesākoties skaistākajam gadalaikam- pavasarim!

Uz tikšanos,

Renāte